Gaidīt analīžu rezultātus ir kā gaidīt Augstākās tiesas spriedumu: tava nākotne karājas gaisā, ārpus tavas kontroles. Dienas starp tādiem izmeklējumiem kā PET skenēšana un rezultātu uzzināšanu liek tev kļūt par dzīvu Šrēdingera kaķi — tava veselība vienlaikus gan uzlabojas, gan pasliktinās. Bailes ar katru neziņas stundu pieaug desmitkārt, kā postošs ēnas tēls. Tās var likt tev sajusties tā, it kā tavs racionālais prāts tiek aizvietots ar nervozu trauksmi. Neziņa nozog tavu pārliecību, dzīvesspēku un motivāciju.
Man paveicās — uz pēdējās PET skenēšanas rezultātiem man vajadzēja gaidīt mazāk nekā 24 stundas. Agrāk esmu gaidījusi līdz pat piecām dienām līdz atkārtotai vizītei, kur uzzināju, kas notiek manā ķermenī. Es esmu centusies apslāpēt savas trauksmainās domas šajā neziņas tuksnesī visdažādākajos veidos: esmu ceļojusi uz ārzemēm, stundām ilgi bijusi muzejos un koncertos, gājusi uz akupunktūru un masāžām, skatījusies seriālus bez apstājas, gulējusi vannā, apmeklējusi akvārijus, apmeklējusi zoodārzus, picērijas, komiksu veikalus un humpalas. Esmu gājusi pārgājienos līdz kāju krampjiem un raizējusies tik ļoti, ka sirds kļuva vāja.
Fotografēšanās ar draugiem fotokabīnēs ir labs veids, kā pavadīt laiku!
Protams, raizēšanās nekad nav palīdzējusi. Bet tas nenozīmē, ka es to pārtraucu darīt. Raizēšanās man ir kā pašaizsardzības instinkts — it kā, ja es iztēlošos visus iespējamos ļaunākos scenārijus, tad, ja notiks kas slikts, es būšu tam kaut kā sagatavojusies.
Taču tas ir raizēšanās noslēpums: tā tevi nesagatavo. Tā iestāda sēklu tavā apziņā, kas dīgst un iesakņojas, viltīgs dzinums, kas lēnām aptver tavu prieku un cerību. “Es jūtos diezgan labi,” teiks tavs prieks, un trauksme atbildēs: “Tā vienmēr notiek. Kāds jūtas labi, un tad saņem sliktus rezultātus. Tas ir noticis arī ar tevi. Tev vajadzētu gatavoties ļaunākajam.” Un tā tu gatavojies ļaunākajam — lietai, ko nemaz nevēlies darīt. Tavs pulss paātrinās, un tu satraukumā svīsti, domājot par kaut ko, kas tevi nospiež un satrauc. Tieši tad, kad vari mēģināt nomierināties, tu saki sev: “Lai kas arī būtu, viss būs labi. Padomā par visām labajām lietām, kas tev ir.” Un tava trauksme tev pieskaras pie pleca, atgādinot, ka tā vēl ir klāt, un čukst: “Nekas nav kārtībā. Viss, ko tu mīli, sabruks putekļos.”
Trauksmē divpadsmit gadu vecumā, gaidot, kad 1999. gads kļūs par 2000. gadu un kad mileniums mūs visus nogalinās. Pusnaktī iekritu Ziemassvētku eglītē.
Trauksme un raizēšanās cīnīsies ar tevi katrā solī. Katram tavam solim uz priekšu tā mēģinās aplikt cilpu ap potīti un vilkt tevi atpakaļ. Kad saka “neraizējies”, tas nestrādā. Vienīgās lietas, kas reizēm palīdz, ir – novērst uzmanību, dalīties pārdzīvojumos ar citiem un medikamenti. Un tomēr, esmu atklājusi, ka trauksmei ir vēl viens ienaidnieks: skaidrība. Tā vīst, kad tai palūkojas cieši sejā. Kad tava trauksme saka: “Viss, ko tu mīli, sabruks putekļos,” — nevis tūlītēji atstum to (kas arī ir pilnīgi dabiska un derīga reakcija, ko bieži izmantoju), reizēm palīdz stāties pretī šai nežēlīgajai balsij. Tu vari tai mierīgi atbildēt:
“Visas lietas, ko cilvēki mīl, agri vai vēlu pazūd — tas nav nekāds pārsteigums.” Trauksme atbildēs: “Var notikt kaut kas briesmīgs, sliktāks, nekā tu vispār spēji iztēloties.”
Tu vari mierīgi atbildēt: “Jā, es zinu. Kaut kas slikts var notikt. Es pat varētu iedomāties pašu sliktāko.” Un tu ļauj sev, pat ja tikai īsi, atzīt, ka šī iespēja pastāv. (Šajā piemērā ļaunākais, kas man varētu notikt, būtu vienkāršoti sakot — “nomirt”, lai gan realitātē tas ir daudz sarežģītāk.) Nevajag sevi piespiest iztēloties ļaunā notikuma pieredzi — pietiek vienkārši atzīt, ka šī iespēja eksistē. Tas ir tāpat kā redzēt auto atpakaļskata spoguļa aklajā zonā — tev nav jāpagriež galva, lai to aplūkotu, pietiek to pamanīt un zināt, ka tas tur ir.
Viens no trauksmes visspēcīgākajiem ieročiem ir bezpalīdzības izjūta. Neziņa atņem kontroli, un tā var šķist pat pazemojoša. Šādos brīžos nav vienas pareizās atbildes, kā pārvaldīt emocijas, bet, ja citi mehānismi tev nestrādā, mēģini pievērsties savām bailēm ar vieglu galvas mājienu — sarunājies ar tām, atzīsti to klātbūtni un paziņo, ka tu dosies tālāk, neskatoties uz to, ka tās ir klātesošas. Bailes ir kā spoks, kas dreb un draud bēniņu stūrī. Atpazīšana ir gaisma, kuru ieslēdz, lai redzētu, ka “spoks” ir tikai palags, uzmests kastēm. Pasaki “sveiks” savām bailēm — un dodies tālāk.
Lai apgūtu prasmi pārvaldīt dažādas intensīvas emocijas, pievienojies IDĀRTO Centra nodarbībām “Prasme mainīties” vai psiholoģisko tehniku video bibliotēkai “Psihologs kabatā”.
Avots: Browne R. (2017, Jan 19). “What’s My Stage Again: The Not Knowing”. Medium. https://amysmartgirls.com/whats-my-stage-again-the-not-knowing-2c754d1cd7ff