Jebkurš cilvēks ir radītājs, un jebkurš cilvēks ir vientuļš līdz brīdim, kad rada savu pasauli sev apkārt – šī ir viena no psihodrāmas pamatlicēja Jakoba Levī Morēno (Jacob Levy Moreno) atziņām. Viņa radītā psihodrāmas metode katram cilvēkam ļauj radīt savu mazo pasauli terapijas grupā, tādējādi, iespējams, kļūstot mazāk vientuļam un vairāk saprastam. Kas ir psihodrāma? Kā tā radusies un kādi ir šīs psihoterapijas metodes pamatuzstādījumi, lasi šajā rakstā! Uz jautājumiem atbild Jolanta Mote, sertificēta psihodrāmas un monodrāmas speciāliste, un ar viņu sarunājās Daiga Katrīna Bitēna.

Jolanta, pastāsti, lūdzu, kā ir radusies psihodrāmas metode? Kādi ir tās aizsākumi?

Psihodrāma kā metode radās 20. gadsimta sākumā. Tajā laikā psihologi un terapeiti radīja un aprakstīja daudzas jaunas teorijas. Tas bija liels eksperimentu laiks. Par psihodrāmu mēdz stāstīt, ka 1917. gadā Vīnē psihodrāmas pamatlicējs Jakobs Levī Morēno (Jacob Levy Moreno), staigājot pa parkiem, vērojis, kā spēlējas bērni, un pamanījis, ka viņi spēlē tādas lomas, par kurām viņiem patiesībā nav daudz priekšstatu – pārdevējos, vecākos, vilcienu vadītājos utt. Tas ir veids, kā bērni apgūst pasauli – viņi iejūtas lomās, kuras viņi pazīst tikai aptuveni. Tomēr caurs spēlēm viņi tās piedzīvo, tādējādi veidojot izpratni par dzīvi un pasauli.

Pats Moreno ir bijis radošs jau no agras bērnības. Būdams mazs puika, viņš labprāt spēlējis dažādas lomas. Kādu reizi, iejūtoties eņģeļa lomā, viņš ir pat mēģinājis lidot. Protams, viņš nokritis un lauzis kāju. To atceroties, psihodrāmu viņš dažkārt dēvējis par kritušo eņģeļu terapiju. Arī tāpēc, ka viņa klientu vidū ir bijuši “kritušie eņģeļi” Tomēr mīlestība pret lomu spēlēm Jakobu Levī Moreno aizveda līdz domai, ka cilvēks var piedzīvot pasauli ne tikai savā dzīvē, bet arī pieņemot dažādas lomas. Jo bagātīgāks ir cilvēka piedzīvoto lomu klāsts, jo bagātāks viņš ir kā personība. No šīs atziņas arī ir veidojusies psihodrāma. Mūsdienās tas ir stabils psihoterapijas virziens, kas ieņem noteiktu vietu psihoterapijas metožu klāstā. Tādi terapijas virzieni kā mākslu terapija, ķermeņa terapija, dejas terapija un daudzi citi lielā mērā ir auguši un attīstījušies uz tās bāzes, ko ir atstājis Jakobs Levī Morēno.

Pats Jakobs Levī Moreno strādāja teātrī, kurā bija apaļa, vairāku līmeņu skatuve, kā arī balkons, jo metodes autors psihoterapijā bija iedalījis vietu arī Dievam. Viņa uzskatu pamatā ir tas, ka cilvēks rada visu, kas ir ar ap viņu. No tā izriet – ja mēs domājam par Dievu, tad Dievs ir radījis pasauli un cilvēkus, savukārt cilvēki ir radījuši Dievu. Tāda mistiska sadarbība. Līdz ar to senajā psihodrāmā skatuvei bija vairāki līmeņi un balkons augstākajām būtnēm. Mūsdienās mēs strādājam vienkāršās telpās, un skatuve ir pietiekoši liels laukums uz kura var izspēlēt ainu, ko terapijas telpā ienes klients.

Kādas pamattehnikas tiek pielietotas psihodrāmā?

Psihodrāmas pamattehnika ir lomu maiņa –, kad cilvēks iejūtas cita lomā – cita cilvēka, priekšmeta, dzīvnieka vai kaut kā cita lomā, kas ir dzimis cilvēka iztēlē vai pastāv cilvēka atmiņās.

Kāds no šī procesa ir labums?

Tā ir iespēja paskatīties uz situāciju no cita skata punkta. Ja mēs vienkārši sakām cilvēkam: “Paskaties uz to ar citām acīm”,  viņš mums pretī saka: “Kur ir manas citas acis?” Savukārt, ja mēs skaidri un gaiši aicinām cilvēku iejusties citā lomā, tad tās citas acis viņam rodas šajā iejušanās procesā.

Kur šo metodi var apgūt?

Latvijā to māca Moreno institūtā.

Tad Latvijā mums ir atsevišķa institūcija, kas nodarbojas ar psihodrāmas speciālistu apmācīšanu?

Jā. Pasaulē ir četri psihodrāmas standarti. Latvijā ir iespējams apgūt trīs no tiem. Latvijas Moreno institūts strādā pēc Ziemeļvalstu un Baltijas eksaminācijas padomes standarta, un mūsu Moreno institūts ir arī šīs eksaminācijas padomes loceklis.

Ir noteikts daudzums stundu, kas jāmācās, lai apgūtu sākotnējo psihodrāmas asistenta līmeni. Būt par psihodrāmas asistentu nozīmē, ka cilvēks var strādāt kopā ar kādu citu terapeitu un var piedalīties psihodrāmā kā sagatavota palīgpersona.

Nākamais līmenis ir psihodrāmas līderis jeb psihodrāmas vadītājs. Lai līdz tam tiktu, ir gan jāmācās noteikts stundu daudzums, gan jāuzraksta teorētiskais darbs, gan jākārto eksāmens. Otrais līmenis dod tiesības vadīt grupu vienam.

Pēc tam ir iespējams kāpt vēl augstāk. Iegūt trešo līmeni nozīmē kļūt par sertificētu praktiķi. Tas nozīmē kļūt par psihodrāmas speciālistu, kas var strādāt patstāvīgi un var mācīt arī citus speciālistus kļūt par psihodrāmas asistentiem.

Beidzamais, ceturtais līmenis ir tāds, kurā eksāmeni jākārto augstākā līmeņa speciālistu klātbūtnē, un šī līmeņa iegūšana dod tiesības apmācīt jaunos speciālistus augstākos līmeņos.

Labi, ir noteikta kārtība apmācībām un sertifikātu iegūšanai. Tomēr – kā cilvēkam, kurš pirmo reizi saskaras ar psihodrāmu, izvēlēties sev speciālistu? Kā zināt, kurš speciālists ir apguvis kuru līmeni? Pie kura iet?

Latvijā darbojas Psihodrāmas, sociometrijas un grupu terapijas asociācija. Tās biedri ir arī psihodrāmas speciālisti. Asociācija sertificē un rūpējas par to, lai tas, kas tiek publiskajā telpā piedāvāts zem psihodrāmas nosaukuma, būtu kvalitatīvs pakalpojums. Daļa Psihodrāmas, sociometrijas un grupu terapijas asociācijas biedru ir arī Latvijas psihoterapeitu biedrībā. Tā ka mums Latvijā šis lauks tiek diezgan cieši pārskatīts. Līdz ar to cilvēks ar būt diezgan drošs – ja kāds uzdodas par psihodramatistu, tad viņš tāds arī ir.

Kas ir lielākie riski, ar kuriem cilvēkam jārēķinās, uzsākot psihodrāmu?

Jābūt gatavam darbam grupā. Līdz ar to arī jāņem vērā, ka psihodrāmas vadītāja uzmanība būs sadalīta starp visiem grupas dalībniekiem. Ja cilvēks tomēr vēlas saņemt pilnu terapeita un arī grupas uzmanību, var rasties problēmas. Tomēr tas ir psihodrāmas vadītāja uzdevums – novērst šādas situācijas. Uzmanību ir pelnījuši grupas dalībnieki vienādā mērā.

Un kas ar cilvēku var notikt šajā grupā?

Psihodrāmas grupā dalībnieku mērķis parasti ir panākt pārmaiņas – pārmaiņas izjūtās, priekšstatos par pasauli, sevis un citu cilvēku un apstākļu uztverē. Psihodrāma dod iespēju šīs pārmaiņas panākt. Tas arī var notikt.

Mēs visi zinām, ka pārmaiņas dzīvē nenāk viegli. Kādā veidā tās nāk psihodrāmā?

Izspēlējot problēmsituācijas, izmantojot spontanitāti un radošu pieeju savu problēmu risināšanā. Psihodrāma ļauj iedzīvināt savus iekšējās pasaules tēlus un strādāt ar tiem, un tas ir ļoti spēcīgs process.

Ko nozīmē spēcīgs? Ko nozīmē dziļš darbs? Šie termini saistībā ar psihoterapiju tiek minēti bieži, bet ko tieši tas nozīmē? Ko tas ietver?

Varētu teikt, ka īstas pārmaiņas ar cilvēku notiek tad, kad viņš piedzīvo katarsi – kad viņš tiešām pieskaras savām dziļākajām jūtām.

Tad cilvēks šajā procesā kaut ko jūt?

Jā. Psihodrāmas lielais uzdevums ir ļaut cilvēkam pieskarties savām īstajām, dziļajām jūtām – piedzīvot tās. Jūtas var piedzīvot dažādos veidos – vieni raud, citi smejas. Var piedzīvot situācijas, kurās cilvēks nekad nav bijis. Piemēram, cilvēks depresijā var piedzīvot dejojošas balles situāciju. Protams, ja vien viņš ir spējīgs tik daudz, kā atnākt uz grupu un iejusties dejotāja lomā. Psihodrāma sniedz cilvēkam iespēju iegūt jaunas izjūtas, prasmes un jaunu skatījumu uz dzīvi.

Cik esmu pieredzējusi, parasti cilvēku zemapziņa dzen cilvēku uz grupu, jo viņš grib tās jūtas piedzīvot. Piedzīvot spēcīgas jūtas vienatnē ir grūti, ir bail. Grupā to var izdarīt, jo tur citi cilvēki var sniegt atbalstu.

2
(Visited 674 times, 1 visits today)