Pieķeršanās teorija bija pirmais temats, kas, studējot psiholoģiju, būtiski ietekmēja manu domāšanu. Tās iespaidā krasi manījās mani uzskati par cilvēku savstarpējām attiecībām, partnerattiecībām un ģimenes dzīvi. Kļuva skaidrāki cilvēku reakciju un rīcību iemesli, un līdz ar šīs izpratnes iegūšanu auga arī spēja pieņemt – gan sevi, gan citus. Tāpēc šajā rakstā īss ieskats tēmā – varbūt noder vēl kādam.
Pirmās attiecības ietekmē visas attiecības
Pieķeršanās jeb piesaistes teorijas pamatlicējs ir Dr. Džons Boulbijs, britu bērnu psihiatrs un psihoanalītiķis. Pirmais cilvēks, kurš apgalvoja, ka saikne, kas veidojas starp bērnu un viņa vecākiem (īpaši ar māti) bērna pirmajos dzīves mēnešos un gados, kritiski ietekmē personības attīstību – īpaši personības iezīmes, kas saistītas ar pašpārliecību (Bowlby, King, 2004, 7).
Vienkāršiem vārdiem, vecāku-bērnu attiecību tips (vai attiecību trūkums) bērna pirmajos dzīves gados, atstāj lielu ietekmi uz cilvēka personību kopumā. Tas ietekmē pilnīgi visu: sākot ar lēmumu pieņemšanu, uzskatiem, kā audzināt bērnus, beidzot ar stresa līmeni un vispārējo labsajūtu. Tas ietekmē vēlmi mācīties, vēlmi izzināt pasauli sev apkārt, iespēju veidot un uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, pašuztveri un apmierinātību ar dzīvi. Piesaistes stils ietekmē to, kā cilvēks attiecas pret savā dzīve nozīmīgiem cilvēkiem, un piesaistes stilam var būt nopietna ietekme uz tādām sajūtām kā: nedrošība, trauksme, bailes, izvairīšanās un apmierinātība ar attiecībām visas dzīves garumā (Firestone, 2015).
Manuprāt, pieķeršanās teorija sniedz pamatotu atbildi uz tādiem lielajiem jautājumiem kā: kāpēc ir būtiski mīlēt savus bērnus? Vēl vairāk, kāpēc ir būtiski parādīt bērniem šo mīlestību, un kāpēc ir kritiski svarīgi, lai bērns justos mīlēts. Manā personīgajā skatījumā tie ir trīs savstarpēji saistīti, bet tomēr atšķirīgi procesi.
Atklājumu aizsākumi
Boulbijs bija pirmais, kurš apgalvoja, ka zīdaiņa uzvedība (piemēram, raudāšana un drudžaina meklēšana), ir adaptīva reakcija uz atšķirtību no primārās aprūpes personas – no kāda, kas nodrošina atbalstu, aizsardzību un rūpes (visbiežāk, mātes). Interesanti, ka tolaik, 20. gs. 60.-70. gados, valdīja uzskats, ka šāda zīdaiņa uzvedība ir nestabilu aizsardzības mehānismu izpausme, kas paredzēta emocionālo sāpju apspiešanai. Tomēr Boulbijs norādīja, ja šāda uzvedība ir raksturīga plašam lokam zīdītāju, tāpēc varētu būt, ka tā ir evolūcijai būtiska funkcija (Fraley, 2010).
Viņš bija pirmais, kurš norādīja, ka zīdaiņa vēlme pēc tuvuma ir dabisks process – cilvēka pamatvajadzība, kurai jātiek apmierinātai fiziskā un emocionālā līmenī. Boulbijs ticēja, ka piesaiste raksturo cilvēka pieredzi dzīves laikā “no šūpuļa līdz kapam”, jo mātes un bērna saikne atstāj pēdas uz cilvēka personību un ietekmē personas pašuztveri, pasaules uztveri, citu cilvēku uztveri un dzīves kvalitāti. Tomēr tikai 20. gs. 80. gadu vidū pētnieki sāka nopietni apsvērt iespēju, ka piesaistes procesi bērnībā var atstāt iespaidu arī uz pieauguša cilvēka dzīvi (Fraley, 2010).
Četri piesaistes stili
Boulbija kolēģe Mērija Einsvorta uzsāka sistemātisku zīdaiņu-vecāku atšķirtības pētniecību un definēja trīs galvenos piesaistes stilus. Ceturtais piesaistes stils (dezorganizētais) tika identificēts vēlāk (Main, Solomon, 1990).
Pirmais tips ir droša piesaiste, kurā bērns ir drošs, ka viņa vecāki (vai to aizstājēji) būs pieejami, atsaucīgi un palīdzēs grūtās un biedējošās situācijās. Ar šādu pārliecību audzis bērns droši pētīs pasauli, būs pārliecināts par sevi. Drošas piesaistes veidošanos veicina labprātīga vecāku spēja būt iejūtīgiem, klātesošiem, spēja atbildēt uz bērna signāliem, mīloša, attieksme pret bērnu, kad tas meklē aizsardzību, labsajūtu un mierinājumu (Bowlby, 1988, 124).
Otrais tips ir trauksmaina jeb ambivalenta piesaiste, kurā bērns nav drošs par to, ka vecāks būs pieejams, atsaucīgs vai izpalīdzīgs brīdī, kad viņam tas vajadzīgs. Šīs pirmajos dzīves gados saņemtās nenoteiktības dēļ, cilvēks vienmēr izjūt bailes no nošķirtības, viņu raksturo tieksme meklēt kādu, kam pieķerties, un bailes iepazīt pasauli. Šī piesaistes tipa pamatā ir konflikts, kurā zīdaini piedzīvo situācijas, kad vecāks vienā gadījumā ir pieejams un atbalstošs, bet citos – nav. Ambivalenta piesaiste veidojas arī gadījumos, kad vecāki izmanto draudus pamest bērnu, lai to ietekmētu (Bowlby, 1988, 124).
Trešais piesaistes stils ir nedroša piesaiste, ko raksturo bailīga izvairīšanās: bērnam nav pārliecības, ka tad, kad viņš meklēs rūpes, viņa vēlmes tiks labprātīgi atbildētas; gluži pretēji – viņš ir pārliecināts, ka tiks noraidīts. Kad cilvēks, piedzīvojis šādu pieredzi, mēģina dzīvot savu dzīvi iztiekot bez citu mīlestības un atbalsta, viņš cenšas kļūt emocionāli pašpietiekams, kā rezultātā vēlāk var attīstīties narcisms vai viltus identitāte, ko savos darbos apraksta britu pediatrs un psihoanalītiķis Donalds Vinikots. Šis modelis, kurā iekšējais konflikts ir daudz slēptāks, veidojas kā rezultāts uz konstantu bērna atstumšanu no mātes puses brīžos, kad bērns meklē mierinājumu vai aizsardzību. Vissmagāko gadījumu cēlonis ir atkārtots noraidījums (Bowlby, 1988, 124).
Ceturtais piesaistes stils ir dezorganizēta piesaiste (vismazāk pētīts), kurā indivīdam nav izteikts neviens no augstāk minētajiem tipiem. Zīdaiņi ar dezorganizētu piesaisti uzvedas bailīgi, pretrunīgi, dezorientēti un izpauž citas neizprotamas uzvedības. Šis piesaistes stils veidojas kā rezultāts uz nekonsekventu vecāku uzvedību saskarsmē ar bērnu: vecāks ir drošības avots, reizē esot arī baiļu avots (Rholes, Paetzold, Kohn, 2015).
Piesaistes ietekme uz saskarsmes spējām
Īsumā un par piemēru ņemot darba vidi. Indivīdi ar drošu piesaisti ir vairāk apmierināti ar sava darba dažādiem aspektiem, piemēram, jūtas kompetenti un darbs viņiem ir izaicinājums, jūtas droši par savu darba vietu un izjūt patiku pret saviem kolēģiem. Savukārt indivīdi ar ambivalentu piesaisti ir vairāk noraizējušies par to, ka tiks atraidīti no darba kolēģu puses, un par to, vai saņems apstiprinājumu un atzinību. Visbeidzot indivīdi ar nedrošu piesaisti lielākoties dod priekšroku darbam vienatnē un izmanto darbu kā atrunu, lai izvairītos no socializēšanās (Leitera, Day, Pricea, 2015).
Piesaistes stila ietekme uz partnerattiecībām
Tā pati motivācijas sistēma, kas veido ciešas emocionālās attiecības starp vecākiem un bērniem, ir atbildīga par saikni, kas veidojas starp pieaugušajiem emocionāli tuvās un intīmās attiecībās. Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi no tā vai pieaugušais ir ar drošu vai nedrošu piesaisti, partnerattiecības, kurās viņš atrodas, var būt daļējs atspulgs viņa pagātnes pieredzei ar vecākiem (Fraley, 2010).
Boulbijs ticēja, ka piesaistes stilu mentālās reprezentācijas (gaidas, pārliecības, “noteikumi” un “scenāriji” par to, kā jāuzvedas un jādomā), ko cilvēks uztur attiecību laikā, ir viņa vecāku-bērnu attiecību pieredzes atspoguļojums. Piemēram, persona ar drošu piesaisti ticēs, ka citi viņu atbalstīs, jo viņa sākotnējā dzīves pieredze ir novedusi pie šāda secinājuma. Ja indivīds ir attīstījis šādu ekspektāciju, viņš turpinās meklēt pieredzes, kas ir saskaņā ar viņa pārliecību, un uztvers citus veidā, kas ir pakātots šai pārliecībai (Fraley, 2010).
Piesaistes stila ietekme uz attieksmi pret paša bērniem
Mūsu pašu piesaistes stils ar vecākiem visvairāk liecina par to, kā mēs attieksimies pret saviem bērniem (Firestone, 2015). Pastāv saistība starp to, kā māte apraksta savas bērnības attiecības ar saviem vecākiem un starp to, kāds piesaistes stils viņai ir ar saviem bērniem. Tāpat “ir skaidrs, ka māte, kurai bijusi laimīga bērnība, potenciāli veidos drošas piesaistes attiecības ar savu bērnu, savukārt mātei, kurai bijusi nelaimīga bērnība, tas sagādās grūtības” (Bowlby, 1988, 134).
Mēs neesam nolemti atkārtot pagātni
Labā ziņa ir tā, ka lielākā ietekme uz šodienu un to, kādi vecāki esam un būsim, nav tam, kādu bērnības pieredzi saņēmām, bet gan tam, cik daudz esam izdzīvojuši bērnības sāpes un cik daudz jēgas un izpratnes par to ieguvuši. Neatkarīgi no tā, cik slikti viss reiz ir bijis, ja mēs vēlamies izzināt un paskatīties acīs sāpīgajai pagātnes pieredzei, un izveidot no tā loģisku stāstu, mēs varam kļūt par citādākiem vecākiem un veidot veselīgākas un drošākas attiecības ar saviem bērniem (Firestone, 2015).
Agrīnās pieredzes ietekmes apzināšanās, ļauj mums labāk izprast sevi. Tomēr neatkarīgi no tā, kāds ir bijis mūsu piesaistes stils, būšana par labu vecāku sākas no sava personīgā stāsta izzināšanas un velēšanās izdzīvot tās neizbēgamās sāpēs, ar kurām esam saskārušies. Atrodoties jebkurā dzīves posmā, mēs varam sākt mainīt savu piesaistes stilu – esot atvērti skatam uz to, kas mūs sāpina, veidojot saskaņotu dzīves stāstu un meklējot terapiju (Firestone, 2015).
Zināšana ir puse ceļa
Ir pagājuši 50 gadi, kopš pieķeršanas teorija ir pierādījusi sevi kā vērtīgu un strādājošu modeli bērnu attīstībā un garīgas veselības uzlabošanā. Tomēr padarīt šo teoriju plaši saprotamu un par tādu, no kā sabiedrība varētu iegūt, autoriem bija liels izaicinājums (Bowlby, King, 2004, 11). Šodien šī teorija ir viena no pamatnostādnēm, kas mūs veido par cilvēkiem. Man personīgi tās izzināšana lika daudz pārdomāt, un es tiešām neatminos nevienu, kas man jebkad būtu licis sevi pieņemt vairāk, kā Džons Boulbijs – vienkārši sniedzot izskaidrojumu par to, kā ir patiesībā. Tāpēc es ticu, ka zināšanām piemīt spēja mainīt cilvēku dzīves. Tās noteikti ir mainījušas manējo.
Avoti
Bowlby, J., (1988). A secure base. Parent-child attachments and healthy human development
Bowlby, S. R., & King, P. (2004). Fifty years of attachment theory
Firestone, L., (2015). How your attachment style affects your parenting
Fraley, R. C., (2010). A brief overview of adult attachment theory and research
Rholes, W. S., Paetzold, R. L., Kohn, J. L., (2015). Disorganized attachment mediates the link from early trauma to externalizing behaviour in adult relationships